Kad biju jauna, man vienmēr šķita, ka radošums ir kaut kas, ko cilvēki dara “svētdienām” – laiku, kad neesot darba, rūpju vai steigas. Bet ziniet, ko atklāju? Radošums ir gluži kā maiga roka uz pleca ikdienā. Nevis svētkos, bet ikdienā.

Un tieši tāpēc es ticu, ka darbs ar mālu dziedē dvēseli.

Māls mūs palēnina

Mūsdienās viss skrien — ziņas, darbi, pienākumi. Taču māls neļauj skriet.
Kad to paņem rokās, tas lēnām sasilst, it kā teiktu:
“Nesteidzies. Elpo. Es tevi gaidu.”

Tieši šī sajūta man palīdz atgriezties sevī.
Un es redzu to arī citos — cilvēki meistarklasē atnāk saspringti, bet pēc 10 minūtēm viņi ir citādi. Mierīgāki. Klusāki. Siltāki.

Māls pieņem visu

Tas neapvainojas.
Ja nesanāk, pārtaisi.
Ja saplīst — sāc no jauna.

Cik bieži dzīvē mēs dabūjam otru iespēju tik vienkārši?

Māls ir kā saruna bez vārdiem

Dažreiz cilvēki stāv un strādā klusumā, un tas ir skaistākais klusums, kādu var piedzīvot.
Es redzu, kā viņu pleci atslābst, kā elpa kļūst mierīga, un reizēm pat kā acīs iemirdzas kaut kas seni pazīts — bērnības rotaļīgums.

Un tad es domāju:
Varbūt mēs visi dziļi sirdī esam mazi mākslinieki, kas vienkārši gaida, kad viņus kāds uzaicinās radīt?