Sveiciens visiem manos pirmajos bloga ierakstos!

Mani sauc Līvija, un, ja jūs esat jau kādreiz turējuši rokās mālu, tad zināt – tas spēj uzrunāt dvēseli tāpat kā silta tēja vai klusi “paliec vēl mazliet”. Keramika man vienmēr ir bijusi kā meditācija, taču līdz šim to darīju tikai savam priekam un saviem mazbērniem. Bet šovasar viss mainījās – notika mana pirmā oficiālā meistarklase.

Kā tas sākās

Mana mazmeita bieži teica:
“Omīt, tev jārāda citiem, kā tu taisi tos podiņus! Tā ir tik skaista lieta.”
Un ziniet… reizēm tieši bērni mūs iedrošina visvairāk.

Tā nu es saņēmos un izliku mazu sludinājumu – “Keramikas pēcpusdiena pie vecās lauku mājas”. Domāju, ka atnāks divi, varbūt trīs cilvēki. Taču atnāca veselas sešas ģimenes! Dažiem tas bija pirmais kontakts ar mālu, citi atcerējās to no skolas laikiem, bet visiem acīs bija tas pats – ziņkāre un prieks.

Meistarklases diena

Laiks bija silts, un mēs pulcējāmies tieši pie manas mājas ieejas durvīm. Man blakus stāvēja mani mazbērni, lepni kā gailēni, un aiz viņiem – viņu vecāki, kas atbalstīja manu “grandiozo” ideju. Man šķiet, viņi satraucās vairāk nekā es.

Pirmais, ko pastāstīju – ka māls ir jāizjūt, nevis jāsteidz izveidot perfekts trauks.
Mēs mīcījām, veidojām, smējāmies, un pat tiem, kuri teica “man nekas nesanāks”, rokas sāka radīt brīnumus.

Visu laiku jutos kā sirds pilna māla krūze – pārpildīta ar pateicību.

Mīļākais mirklis

Kay reizēm cilvēki jautā – kas visvairāk palika prātā?

Tas brīdis, kad mazs puika, kurš sākumā kautrējās pat pieskarties mālam, pēkšņi paziņoja:
“Omīt, es gribu taisīt krūzi savai mammai!”

Viņš tā cītīgi strādāja, ka pat man acīs sariesās laimes asaras. Un, kad mēs pabeidzām, mamma viņu apskāva tā, it kā viņš būtu uzbūvējis veselu pili.

Ko šī meistarklase man iemācīja

– ka cilvēki ilgojas pēc klusuma un radošuma;
– ka kopā būšana ir lielākais spēks;
– ka nekad nav par vēlu izmēģināt kaut ko jaunu;
– un ka man, Līvajai, laikam tiešām jāorganizē vairāk šādu nodarbību.

Kas tālāk?

Pēc pirmās meistarklases jutos iedvesmota un mazliet neticīgi laimīga. Tik daudz cilvēku aizbrauca mājās ar saviem mazajiem māla brīnumiem, un tikpat daudzi solīja atgriezties.

Un es, jā… turpināšu.
Jo radošums nav domāts glabāšanai skapī – tas ir jānodod tālāk, no sirds uz sirdi, no rokām rokās.