Ir dienas, kuras neaizmirst. Un viena tāda bija mana “ģimenes sestdienas” meistarklase.

Sākums – mazliet haotiski, bet mīļi

Pie mājas durvīm sabrauca piecas ģimenes:
bērni skrēja pa pagalmu, tēti centās piesprādzēt bēru jakas, mammas smējās par “steidzīgiem rīta plāniem”.
Es stāvēju ar māla bumbu rokās un domāju:
“Šodien būs viena liela, silta jūklis.”

Un tā arī bija.

Visi pie viena galda

Mēs salikām lielu, garu galdu pagalmā, un katrs saņēma savu māla gabalu.
Bērni centās izveidot dzīvniekus — dažus atpazinu, dažus… nu, viņi teica, ka tie ir kaķi, bet es neiebildu.
Tēti taisīja krūzes. Mammas — bļodiņas.

Bet labākais bija tas, kā viņi runāja savā starpā.
Par lietām, kurām ikdienā neatliek laika.
Par atmiņām.
Par sapņiem.

Māls kļuva par tiltu. Par iemeslu apstāties.

Mirklis, ko es paturēšu sirdī

Vienā brīdī kāda mamma pieliecās pie bērna un teica:
“Es nezināju, ka tev tik labi sanāk…”
Un mazais zēns lepni iespīdējās:
“Omīte man iemācīja!”

Un tajā brīdī es nodomāju — ja šī diena būtu man pēdējā darba diena, es joprojām būtu laimīga.
Jo redzēt, kā ģimene satuvinās, radot kaut ko kopā… tas ir īsts brīnums.

Dienas noslēgumā

Mēs uztaisījām kopbildi pie manas vecās mājas. Visi bija netīri, ar māla pleķiem uz drēbēm, bet laimīgi.
Un es sapratu — šīs nodarbības nav tikai par keramikas traukiem.
Tās ir par cilvēkiem. Par sirsnību. Par kopā būšanu.